Klausīties audio grāmatu ir tikpat labi, cik lasīt

Pusi dzīves mēs pavadām klausoties nevis lasot, jo mēs esam pieraduši visu sarunu pieklājīgi noklausīties līdz galam vai līdz pauzei. Bet lasīt (it īpaši šodienas informācijas pārslodzē) mēs pārtraucam pie mazākā ierosinājuma darīt ko citu, interesantāku.

2005. gadā, pirms audio grāmatu buma, laikraksts New York Times kādā rakstā detalizēti aprakstīja jauno Ņujorkas grāmatu autoru ''lasīšanas'' paradumus. Viņi baudīja Dostojevska daiļradi audio grāmatu formātā, pastaigājoties ar saviem takšiem:''Deivids Lipskijs (David Lipsky), vēl viens jaunais Ņujorkas autors un biežs suņu staidzinātājs teica, ka viņš bieži iPod'ā izmanto ''shuffle'' taustiņa funkciju, tādējādi liekot dažādu grāmatu autoriem un nodaļām lēkāt, un mainīties savā starpā, kas beigu beigās izklausās ļoti uzjautrinoši.''

Patlaban, 37% cilvēku klausās audio grāmatas un vidējais daudzums norāda, ka tās kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, aizstājot ''vecmodīgo'' grāmatu lasīšanu. Daļēji pateicoties vispusīgajam iPod vai citiem sīkrīkiem, audio grāmatas paliek aizvien populārākas, neskatoties uz satricinājumu izdevējnozarē – nelielu grāmatu pārdošanas apjomu palielināšanos, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem.

Bet, vai intelektuālajā līmenī klausīties grāmatu ir tik pat labi, cik to izlasīt? Lielākoties jā, bet tas ir atkarīgs no grāmatas veida. Pētījumi par elektronisku mediju patēriņu joprojām ir ierobežoti un audio grāmatu žanrs ir ''akadēmiskajās aprindās kopumā nožēlojami neatrisināts''.

Tomēr, iepriekšējie pētījumi par CD liecina, ka klausīšanās un lasīšana ir pārsteidzoši līdzīgi izziņas procesi. Piemēram, 1985. gadā, pētījumā tika konstatēts, ka klausīšanās un lasīšana savā starpā spēcīgi korelē, kas liek domāt, ka tie, kuri lasi grāmatas, tās tik pat labi varētu arī klausīties. 1977. tika atklāts, ka studenti, kuri noklausījās stāstu, to varēja atstāstīt ar tieši tādu pašu precizitāti kā tie, kuri to pašu stāstu bija izlasījuši.

Nav daudz veidu kā cilvēki iegūst informāciju, vienkārši ir cilvēki, kuri ir izvēlējušies vienu veidu - klausīšanos un ir cilvēki, kuri dod priekšroku rokās turēt fizisku grāmatu. Protams, audio grāmatas biežāk tiek izmantotas tādos apstākļos, kuros fizisku grāmatu nevar izmantot, kas arī ietekmē to, kā mēs atceramies ''izlasīto'' tekstu. Cilvēki, kuri saka, ka nespēj koncentrēties uz audio grāmatas ierunāto tekstu tāpat kā uz taustāmu grāmatu, ir aizmirsuši faktu, ka mēs esam multifunkcionāli cilvēki un esam pieraduši vienlaicīgi darīt vairākas lietas. It sevišķi, ja rokas ir tukšas. Te arī rodas viens arguments tradicionālajam aizspriedumam. Piemēram, ja kāds ir klausījies audio grāmatu un saprot, ka ir aizmirsis svarīgākos punktus, viņš visticamāk norādīs, ka tas ir tāpēc, ka viņš ir klausījies audio grāmatu, nevis atzīs, ka viņam ir slikta atmiņa.

To, cik mēs labi uzņemam informāciju, var ietekmēt arī pašas grāmatas veids. Piemēram, ja teksts ir sarežģīts, tad indivīds izmanto iespēju tekstu pārlasīt un iespējams pārveido to ar saviem vārdiem (norāda Memfisas Universitātes profesors Artūrs Graesers (Arthur Graesser)). Patiesībā, viņš atklāja, ka starp klausīšanos un lasīšanas izpratni valda augsta korelācija. Pētījuma rezultāti varēja būt dažādi, jo tajos tika izmantoti sarežģīti teksti. Dažos gadījumos, pat ar sarežģīta Šekspīra teksta analīzi, klausīšanās sniedza būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar lasīšanu. Tas ir tāpēc, ka audio grāmata jau pašā sākumā nosaka valodas aspektu, kas saucās prosodija vai vārdu muzikalitāte (piemēram, kad Hamlets jautā ‘’būt vai nebūt’’).

Kā saka Dans Villinghams (Virdžīnijas Universitātes profesors Dan Willingham) ''kāds, kurš zina, ko tas nozīmē, izmantojot prosodiju klausītājam var daudz nodot. Ja Jūs klausieties poēmu, prosodija varētu palīdzēt to sajust.''

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Populārākie raksti